Kurš datēja Zofia Gomułkowa?

Zofia Gomułkowa, or Zofia Gomułka (born Liwa Szoken; 12 May 1902 – 27 November 1986), was a wife of First Secretary of the Polish United Workers' Party, Władysław Gomułka, leader of communist Poland from 21 October 1956 until 20 December 1970. Zofia was a pro-Soviet activist since the age of 18, as well as an executive member of the delegalized Communist Party of Poland (KPP) in the interwar period. After the Soviet takeover of Poland at the end of World War II, she initially worked as her husband's secretary and later, as a communist functionary in the Warsaw headquarters of PZPR.

Vladislavs Gomulka (poļu: Władysław Gomułka; dzimis 1905. gada 6. februārī, miris 1982. gada 1. septembrī) bija Polijas Apvienotās strādnieku partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs (faktiski Polijas Tautas Republikas vadītājs) no 1956. līdz 1970. gadam.

Dzimis 1905. gadā Krosno. No 1926. gada Polijas Komunistiskās partijas (Komunistyczna Partia Polski) biedrs. 1934. gadā devās uz Maskavu, kur pavadīja apmēram gadu. Pēc atgriešanās Polijā tika arestēts un laiku līdz Otrajam pasaules karam pavadīja cietumā. Kara gados pārliecināja Staļinu nodibināt jaunu komunistisku partiju iznīcinātās Polijas Komunistiskās partijas vietā.

1945. gadā kļuva par PSRS atbalstītās Polijas Pagaidu valdības (Rząd Tymczasowy Rzeczypospolitej Polskiej) vadītāja vietnieku, bet pēc Jaltas konferencē nolemtā no 1945. līdz 1947. gadam — par Nacionālās vienotības pagaidu valdības (Tymczasowy Rząd Jedności Narodowej) vadītāja vietnieku. Tomēr no 1951. līdz 1954. gadam frakciju cīņu rezultātā Gomulka tika nodēvēts par labējo un reakcionāru, izslēgts no partijas un ieslodzīts.

Pēc staļiniskā Polijas līdera Boleslava Beruta nāves 1956. gadā Polijā sākās destaļinizācija. 1956. gadā Poznaņā izcēlās strādnieku nemieri. Nemierus apspieda karaspēks, nogalinot apmēram 60 cilvēkus. Šie nemieri tomēr izraisīja izmaiņas valdošajā politikā. 19. oktobrī Polijas komunistiskie līderi kopā ar Polijas armijas un drošības dienestu pārstāvjiem uzaicināja Gomulku un viņa piekritējus partijas Politbirojā un ievēlēja viņu par partijas vadītāju. PSRS līderi to uzņēma ar lielām aizdomām, tāpēc Varšavā ieradās PSKP CK augsta līmeņa delegācija PSKP līdera Ņikitas Hruščova vadībā. Gomulka paziņoja, ka PSRS iebrukuma gadījumā Polijas armija izrādīs bruņotu pretošanos, tomēr Polijai nav nolūka pārtraukt sadarbību ar PSRS vai mainīt sabiedrisko iekārtu. PSRS līderi akceptēja Gomulku kā Polijas līderi, bet studentu demonstrācija Gomulkas atbalstam Budapeštā pārauga 1956. gada Ungārijas revolūcijā.

Iesākumā populārs līderis un "Polijas sociālisma ceļa" piekritējs, Gomulka politiskās darbības gaitā kļuva konservatīvāks. 1968. gadā Polija PSRS vadībā piedalījās Prāgas pavasara apspiešanā. 1968. gadā tika veikta arī partijas rindu tīrīšana, kas ieguva antisemītisku nokrāsu. 1970. gada decembrī Baltijas jūras piekrastes pilsētās (Gdaņskā, Gdiņā, Elblongā un Ščecinā) atkal izcēlās strādnieku nemieri, kas tika apspiesti ar bruņotu spēku, nogalinot vismaz 42 cilvēkus. Gomulka demisionēja (oficiāli veselības stāvokļa dēļ), bet par Polijas līderi kļuva Edvards Gereks.