Kurš datēja Servilia (mother of Brutus)?

Servilia (c. 100 BC – after 42 BC) was a Roman matron from a distinguished family, the Servilii Caepiones. She was the daughter of Quintus Servilius Caepio and Livia, thus the maternal half-sister of Cato the Younger. She married Marcus Junius Brutus, with whom she had a son, the Brutus who, along with others in the Senate, assassinated Julius Caesar. After her first husband's death in 77 BC, she married Decimus Junius Silanus, and with him had a son and three daughters.

She gained fame as the mistress of Julius Caesar, whom her son Brutus and son-in-law Gaius Cassius Longinus would assassinate in 44 BC. Her affair with Caesar seems to have been publicly known in Rome at the time. Plutarch stated that she in turn was madly in love with Caesar. The relationship between the two probably started in 59 BC, after the death of Servilia's second husband although Plutarch implied it began when they were teenagers.

Gajs Jūlijs Cēzars, (latīņu: Gaius Iulius Caesar; dzimis 100. gada p.m.ē. 13. jūlijā, miris 44. gada p.m.ē. 15. martā) bija romiešu militārais un politiskais līderis, kā arī labs orators. Viņam bija nozīmīga ietekme Romas Republikas pārtapšanā par Romas impēriju.

Kā populāru tradīciju politiķis Cēzars ar Marku Liciniju Krasu un Gneju Pompeju izveidoja neoficiālu triumvirātu, kas vairākus gadus dominēja Romas politikā. Viņu galvenais politiskais pretinieks bija Romas senāts, ko vadīja optimāti (Marks Porcijs Katons, Marks Kalpurnijs Bibuls u.c.). Iekarojot Galliju, Cēzars paplašināja Romas valdījumus līdz pat Ziemeļjūrai un ienesa Romas kultūru mūsdienu Francijas teritorijā. Tāpat 55. gadā p.m.ē. viņš vadīja pirmo romiešu iebrukumu Britānijā. Pēc triumvirāta izjukšanas Cēzars attālinājās no Pompeja un Romas senāta. 49. gadā p.m.ē. Cēzars, vadot savus leģionus pāri Rubikonas upei, uzsāka pilsoņu karu, pēc kura viņš kļuva par Romas valdnieku. Uzņemoties valsts pārvaldi, Cēzars uzsāka plašas reformas romiešu sabiedrībā un valdībā. Viņš tika pasludināts par "diktatoru uz mūžu" (dictator perpetuo) un centralizēja Republikas birokrātiju.

Marta īdu laikā (15. martā) 44. gadā p.m.ē. senatoru grupa Marka Bruta vadībā veica atentātu pret diktatoru, cerot atjaunot Romas Republikā iepriekšējo kārtību. Tomēr izcēlās vēl viens pilsoņu karš, kas noveda līdz autokrātijas nostiprināšanai Cēzara adoptētā troņmantnieka Augusta Oktaviāna vadībā. 42. gadā p.m.ē., divus gadus pēc atentāta, Senāts oficiāli iesvētīja Cēzaru kā vienu no romiešu dieviem.

Cēzara vārds kļuva par Romas impērijas valdnieku ("ķeizaru") titula sastāvdaļu, vēlāk šī tradīcija turpinājās arī Austrumromas impērijā, kur par cēzariem dēvēja līdzvaldniekus vai troņmantniekus. Kā valdnieka tituls tas viduslaikos saglabājās Svētās Romas impērijas (vēlāk arī Austrija un Vācijas Impēriju) laikā, kad tās valdnieki tika dēvēti par "ķeizariem", kā arī Bulgārijas, Serbijas un Krievijas valstīs, kur tās valdnieki tika dēvēti par "cariem".