Kurš datēja Berenice (daughter of Herod Agrippa)?

Berenice of Cilicia, also known as Julia Berenice and sometimes spelled Bernice (Greek: Βερενίκη or Βερνίκη, Bereníkē or Berníkē; 28 – after 81), was a Jewish client queen of the Roman Empire during the second half of the 1st century. Berenice was a member of the Herodian dynasty that ruled the Roman province of Judaea between 39 BC and 92 AD. She was the daughter of King Herod Agrippa I and Cypros and a sister of King Herod Agrippa II.

What little is known about her life and background comes mostly from the early historian Flavius Josephus, who detailed a history of the Jewish people and wrote an account of the Jewish Rebellion of 67. Suetonius, Tacitus, Dio Cassius, Aurelius Victor, and Juvenal also write about her. She is also mentioned in the Acts of the Apostles (25:13, 23; 26:30). However, it is for her tumultuous love life that she is primarily known since the Renaissance. Her reputation was based on the bias of the Romans against Eastern princesses like Cleopatra, or later Zenobia. After two marriages in which she was widowed in her 40s, she spent much of the remainder of her life at the court of Herod Agrippa II, amidst rumors the two were carrying on an incestuous relationship; though, this was never proved. During the First Jewish-Roman War, she began a love affair with the future emperor Titus Flavius Vespasianus. However, her unpopularity among the Romans compelled Titus to dismiss her on his accession as emperor in 79. When he died two years later, she disappeared from the historical record.

Tits Flāvijs Cēzars Vespasiāns Augusts (latīņu: Titus Flavius Caesar Vespasianus Augustus; dzimis 39. gada 30. decembrī, miris 81. gada 13. septembrī) bija Romas impērijas imperators, kurš valdīja no 79. gada līdz savai nāvei 81. gadā. Viņš bija Flāviju dinastijas pārstāvis, kuras pamatlicējs bija viņa tēvs Vespasiāns. Pie varas nāca pēc sava tēva, imperatora Vespasiāna nāves, tā kļūstot par pirmo Romas impērijas imperatoru, kas nācis pie varas pēc sava tēva. Pirms kļūšanas par imperatoru Tits bija pazīstams kā militārais komandieris, piedalījies romiešu-jūdu karā. Viņš mira 81. gada 13. septembrī no drudža. Pēc viņa par imperatoru kļuva viņa brālis Domiciāns.

Savas valdīšanas laikā kļuva ļoti populārs gan sabiedrības, gan arī armijas aprindās. Lai arī politiski un militāri viņa valdīšanas laiks bija mierīgs, nācās saskarties ar vairākām sociālām problēmām. Kā lielākā ir minama 79. gadā notikušais Vezuva izvirdums, kas pilnība apraka Pompeju un Herkulānas pilsētas. Tits ziedoja lielas summas no impērijas kases palīdzībai izvirdumā cietušajiem pilsoņiem, kā arī personīgi divreiz apmeklēja izvirduma nopostītos Pompejus. Vienīgā ievērojamā militārā aktivitāte viņa laikā norisinājās Britānijā, kur ģenerālim Gnejam Jūlijam Agrikolam izdevās veiksmīga kampaņa Kaledonijā, kas ļāva tur izveidot vairākus jaunus fortus.