Kurš datēja Žorža Sanda?

Amandīne Aurora Lusila Dipēna (franču: Amandine Aurore Lucile Dupin, baronese Didevana (Baronne Dudevant), vairāk pazīstama ar pseidonīmu Žorža Sanda (George Sand), 1804. gada 1. jūlijs — 1876. gada 8. jūnijs) bija franču rakstniece, romantisma pārstāve.

Jean Pierre Félicien Mallefille (May 3, 1813 – November 24, 1868) was a French novelist and playwright.

Mallefille was born in Mauritius. He wrote a number of plays, including Glenarvon (1835), Les sept enfants de Lara (1836), Le cœur et la dot (1852), and Les sceptiques (1867), as well as two comedies, and two novels, Le collier (1845) and La confession du Gaucho (1868). A farce of his, Les deux veuves, later formed the basis of the libretto for Bedřich Smetana's opera The Two Widows.

He also wrote a scenario in French that was to have been the basis of a libretto for the opera Sardanapalo by Franz Liszt, but delivered it so late that Liszt, angered at his unreliability, had commissioned an Italian libretto from another writer; in the end the opera was never completed.

Mallefille also had a relationship with George Sand.

Alfreds de Misē (franču: Alfred de Musset, dzimis 1810. gada 11. decembrī, miris 1857. gada 2. maijā) bija franču dzejnieks, dramaturgs un prozaiķis. Viens no ievērojamākiem romantisma pārstāvjiem 19. gadsimta sākumā.

Victor Borie, né le 11 septembre 1818 à Tulle et mort le 6 juillet 1880 à Paris 6^e, est un journaliste français.

Léonard Sylvain Julien (Jules) Sandeau (French: [sɑ̃do]; 19 February 1811 – 24 April 1883) was a French novelist.

Alexandre Manceau, né à Trappes le 3 mai 1817 et mort à Palaiseau le 21 août 1865, est un graveur et auteur dramatique français.

Prospērs Merimē (franču: Prosper Mérimée, dzimis 1803. gada 28. septembrī, miris 1870. gada 23. septembrī) bija ievērojams franču rakstnieks prozaiķis, dzejnieks un dramaturgs, arī arheologs un vēsturnieks. Merimē daiļradei raksturīgs misticisms, vēsturiskas tēmas. Viņš ietekmējies no Valtera Skota vēsturiskās literatūras un Aleksandra Puškina dramaturģijas.

Louis-Chrysostome Michel, dit Michel de Bourges, né à Pourrières (Var) en 1797 et mort à Montpellier en 1853, est un avocat et homme politique français.

Frideriks Francišeks Šopēns (poļu: Fryderyk Franciszek Chopin) jeb Frederiks Fransuā Šopēns (franču: Frédéric François Chopin; dzimis 1810. gada 1. martā, miris 1849. gada 17. oktobrī) bija poļu komponists un klavieru virtuozs, viens no ievērojamākajiem Rietumu mūzikas romantisma laikmeta pārstāvjiem un centrāla figūra 19. gadsimta klaviermūzikas vēsturē. Viņa daiļrade ieņem īpašu vietu Rietumu mūzikas kultūrā, jo tā apvieno augstu profesionālo meistarību, individuālu muzikālo valodu un izteikti lirisku izteiksmi. Šopēns tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem komponistiem, kura radošais mantojums pārsvarā veltīts klaviermūzikai, īpaši soloklavierēm, vienlaikus būtiski paplašinot šī instrumenta mākslinieciskās un tehniskās izteiksmes iespējas. Friderikam Šopēnam bija izšķiroša loma klaviermūzikas attīstībā, jo viņš radīja jaunu pianisma estētiku, kas balstīta uz smalku tembrālo niansētību, elastīgu ritmiku, bagātinātu harmonisko valodu un dziedošu melodisko stilu. Viņa darbi — noktirnes, prelūdijas, etīdes, balādes, skerco, valši un sonātes — ievērojami pārsniedza iepriekšējo tehnisko un izteiksmes robežu līmeni, vienlaikus saglabājot formālu koncentrētību un poētisku raksturu. Īpaši nozīmīgas ir Šopēna etīdes, kurās virtuozitāte apvienota ar augstvērtīgu muzikālo saturu. Tās kļuvušas par būtisku gan koncertrepertuāra, gan pianistu pedagoģijas sastāvdaļu un ietekmējušas turpmāko klavieru tehnikas attīstību.

Nozīmīgs Šopēna daiļrades aspekts ir poļu nacionālās identitātes klātbūtne. Lai gan lielāko dzīves daļu komponists pavadīja ārpus Polijas — īpaši Parīzē pēc pārcelšanās 1830. gados —, viņa darbos bieži sastopama poļu tautas deju stilizācija, visizteiktāk mazurkās un polonēzēs. Šajos skaņdarbos poļu deju ritmi un intonācijas kalpo ne tikai kā muzikāla forma, bet arī kā simboliska poļu kultūras, vēstures un patriotisma izpausme. Tādējādi Frideriks Šopēns nostiprinājis savu vietu ne vien Eiropas, bet arī pasaules mūzikas vēsturē kā komponists, kura daiļrade vienlaikus ir individuāli liriska un nacionāli nozīmīga.